Kad baudīju patstāvību dzīvojot viena dzīvoklī, pilsētas centrā, pēc vecāku pārcelšanās uz lauku īpašumu, pati sev arī biju noteicēja un saimniece. Lēnām dzīvoklī ieviesās mana kārtība. Es vienpersoniski nolēmu, kas lieks, kas jāizmet, kas jāpārnes uz citu istabu. Protams, bija arī istabas augi. Nu grūti, man patiešām grūti bija iepazīties un sadraudzēties ar šiem mājas iemītniekiem. Visas šīs puķes man likās svešas... Un arī viņām likos sveša es. Tā nu mēs nepratāmies sadzīvot. Nīkuļojot, dzeltējot, neziedot, lapām apbirstot, kā nu kura pavadīja to laiku manā sabiedrībā. Atzīšos, ka pa lielam vaininiece pati vien biju. Man nebija ne mazākās nojausmas par to, kas kurai vajadzīgs. Cik bieža laistīšana, saule, vai gaisma, cik liels podiņš un tamlīdzīgas lietas.. Tā pat kā sunim, vai kaķim ir savs saimnieks, arī augiem jābūt tādam, un es ticu, ka pieķeršanās pie sava saimnieka pastāv arī tiem. Varu derēt, ka augiem, par kuriem bija jārūpējas man, bija reāla depresija.
***
Bija ziema un kāds man ļoti dārgs cilvēks mani iepriecināja uzdāvinot baltu orhideju podiņā. Jutu lielu atbildību par šo krāšņo dāvanu un cītīgi izmeklēju tai ērtāko vietiņu mājoklī. Tā priecēja mani ik rītu, malkojot brokastu tēju, jo noliku to virtuvē uz palodzes. Ik dienas ar acīm to apmīļoju un atcerējos par cilvēku, kas man šo skaistumu dāvājis. Pagāja neilgs laiks un šai skaistulei pievienojās vēl divas draudzenes. Nu jau mani rīti sākās veroties uz trīs burvīgām orhidejām. Veltot tām pietiekami gaismas, ūdens un siltu domu, tās pretī man sniedza arvien jaunus, spēcīgus ziedus, kas ilgi jo ilgi nenovīta. Es iemīlējos šajos ziedos. Ļoti, ļoti.
Pienāca brīdis, kad bija jāmaina dzīvesvieta un visas mantas jāpārvieto uz citiem apartamentiem. Arī manas mīļās orhidejas. Dilemma. Izlēmu riskēt un savas skaistules nodot kāda mīļa cilvēka rokās. Omīte no sākuma bija manāmā panikā, ka viņai esmu piešķīrusi šādu atbildību, jo viņa zināja, cik dārgas uz nozīmīgas man ir šīs puķes. Arī man trīcēja sirsniņa, vai tikai orhidejas pieņems jauno saimnieci un vidi. Ātri vien es varēju ieslīgt pilnīgā mierā un harmonijā.. Omīte lasīja rakstus par orhidejām dārzkopības žurnālos, nopirka tām mēslojumu, atrada tām īsto vietu, pārstādīja un loloja tās tā, ka maz nelikās.
Tagad, ikreiz, kad atbraucu ciemos, eju apraudzīt savas mīļās skaistules.. Nu jau tām ir piebiedrojusies arī ceturtā draudzene, kas uzdāvināta omītei. Mīļā omīte cītīgi atstāsta man, kas pa šo laiku ar maniem dārgumiem noticis. Vienai uz lapas uzmeties melnumiņš, citai nāk jaunas lapas dzinums, te vēl vienai jau jauni pumpuri un tā tālāk. Omīte, tik ļoti mīlot mani, mīl arī visu to, kas man dārgs un nozīmīgs... Esmu laimīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru