Kad meiteņu sievišķīgā izturības pārbaude zem nosaukuma "30 dienas svārkos & kleitās" sāk mazināt savus apgriezienus un sociālie tīkli vairs aktīvi neplīst pušu no brunčiem un daiļām kājām, ar mani notiek kas tāds. Kas ir "tas tāds"? Tūlīt paskaidrošu.
Tā kā esmu paņēmusi laisko atvaļinājumu no darba, attiecībām un visiem citiem vasaras baudīšanas traucēkļiem, tad mans rīts sākās pavisam neiespringti, pamostoties ap pulksten divpadsmitiem dienā, nu jau ierasti negausīgajā zvaigznītes pozā. Veicu nepieciešamos savas "tehniskās apkopes" darbus, saņēmu neskaitāmus zvanus ar atskaitēm un atskatiem par aizvadīto weekendu un lēnā garā kafijojot posos doties ārā no mājām. Te pēkšņi pulksteņa rādītāji sāk griezties divreiz ātrāk, laiks pie atvērtā drēbju skapja durvīm (lasīt: svētnīcas ) lido vēja spārniem, bez rezultāta. Nāvīgi sāk gribēts kliegt to banālo frāzi "man nav ko vilkt!!!" tik skaļi, lai mani sadzird visos Parīzes modes namos un apžēlojas par manu nabaga izmisušo dvēseli un atsūta vienu kravas auto uz manu adresi. Es saņemu sevi rokās un paskatos uz to, kas valda man apkārt. Drēbju Himalaji!!! "Gerda, padomā, par bērniem Āfrikā, kuriem vispār jāpiesedzas ar bez maz vai koku lapām, beidz celt šo ikdienišķo scēnu un aši, aši apģērbies!" es saku sev pavisam miermīlīgā un mudinošā tonī.
Es nezinu, kādi ārsti vai izmeklējumi jāiziet, lai konstatētu šopoholismu, taču vienu es zinu skaidri, ar iepirkšanos es mēdzu aizrauties. Kulminācija vai sērgas uzliesmojums pienāca brīdī, kad sāku strādāt apģērbu veikalā. Bija dīvaini sevi pieķert pie atklāsmes, ka lielu daļu algas atstāju tur, kur esmu to nopelnījusi. Un brīvdienās, protams, es veicu "tirgus izpēti" pa citiem veikaliem, ar nevainīgu aizbildinājumu, ka es tikai iešu iečekot situāciju, trendus, cenu atšķirības un tādā garā. Un tad, es ar pilnām rokām maisiņu, izejot no veikaliem sapratu, ka tagad varēšu izpētīt arī savu bankas kontu un turpmākā mēneša ēšanas paradumus. Amizanta sanāca tā shēma, jo es strādāju, lai iegādātos lietas, kuras man nav uz kurieni uzvilkt, jo es taču visu atlikušo laiku esmu darbā... Tā mana drēbju skapja saturu papildināja arvien jaunas lietas, kuras tur glīti karājās, ar visām cenu zīmēm. Es biju sava veida kolekcionāre. Bet kā vēsu prātu teiktu Kerija Bredšova " I like my money right where I can see it... Hanging in my closet."
Atgriezīsimies stāsta vietā, kur es stāvu maģisko durvju priekšā ar mazām asariņām acu kaktiņos. Es ar nepārliecinošu kustību tveru pēc nākamā apģērba gabala, kuru esmu jau morāli noskaņojusies norakstīt, pieliekot sev klāt, spoguļa priekšā. Svārki. Ne reizi neuzģērbti. Koši rozā. Midi. "Nu c'mon!!! Kādi vēl svārki? Nav pat īstas vasaras! Kas man tagad zeķubikses stīvēt kājās?" Un kur es iešu kā tāds luksafors jeb "dodiet ceļu Bārbijām?", atkal veidoju diskusiju ar sevi. Beigu beigās, galu galā, visā visumā es nolemju par labu šiem svārkiem, lai iespītētu sev. Atrodu pat piemērotu blūzi (!!!sasniegums!!!) un kurpes, kuras izceļu saules gaismā pēc apmēram gadu ilgas dzīves tumsonībā. Neticami, bet es tuvojos finālam, grozoties uz visām debess pusēm un spoguļojoties, īstajā mirklī pamanu graciozi karājamies cenu zīmi astes vietā, ko steigšus neitralizēju.
Izsoļoju ārā no mājām vēl esot nelielā apģērbšanās pasākuma skurbumā. Ceļā saprotu, ka mana ķermeņa temperatūra kuru katru mirkli var sasniegt absolūto nulli. Kad, pie velna, es iegādāšos āra termometru, nevis vadīšos pēc aiz loga ģērbtajiem cilvēkiem? Pārklunkurēju pāris bruģētās ielas un apzinos, kādu vēstuli no manis saņemtu Latvijas Ceļi, ja pie rokas atrastos papīrs un pildspalva. Reāli, augstpapēžu kurpes un bruģis nav divas savienojamas lietas. Bet es esmu cīnītāja, es nepadodos, manās acīs iedegas ellīgas liesmiņas un es tipinu tālāk. Esot jau gandrīz galamērķī apzinos, cik ļoti kurpju siksniņas ir bijušas neiecietīgas pret mani un cik smeldzīgi noberzušas kāju pirkstus. Piestāju, lai uz mirkli sakopotu domas un spēkus, un pie reizes izmestu atkritumos savu čīkstēšanu. Un te, pēkšņi, man garām ejošs vīrietis piestāj uz pus otru sekundi un pasaka man, ka man esot visskaistākie svārki, kādus viņš šodien ir redzējis, nē nu tiešām, vienkārši super! Es tik ātri paspēju nopaldiesot un šis jau žvīks un garām! A kā man smaids sejā, tik pat kā līdz deniņiem izpletās! Un šis nebija tas neērtais mirklis, kad pēc tam seko: "Mani sauc kaut kāds tur , kā Tevi? Iepazīsimies? Iedosi numuriņu?" Šis vīrietis vienkārši pateica superjauku komplimentu, pasmaidīja un aizgāja tālāk. Atgādināšu, man kājās nebija mini svārki, bet gan tādi, kas sniedzas pāri ceļiem. Sāpošās kājas ir pagātne, iekšējais drēgnums atkāpjas, mokošais saģērbšanās pasākums izdziest no atmiņām, es vienkārši defilēju pa bruģiem un esmu gatava brist, kaut pa meža stigām!
Dārgās dāmas, jūs jau ziniet, ka skaistums prasa upurus burtiskā nozīmē, taču tie mazie dzīves prieki, kad paceļas asinsspiediens iznākot no veikala ar jaunu štāti maisiņā, nav aizstājami ne ar šampanieti, ne ar seksu! Un to, kādas dziednieciskas, tai skaitā garastāvokli uzlabojošas īpašības piemīt komplimentiem. Neskatoties uz to, kas katru dienu jāpārdzīvo gatavojoties iziet no mājām, ir tik fantastiski būt sievietei un sajusties sievišķīgi! Uzģērbiet biežāk svārkus un tveriet šo brīnišķīgo sajūtu!
Dārgie vīrieši! Paceliet acis augstāk par savu ego un ieraugiet, kā sievietes dien dienā cenšas un pošas, novērtējiet to, sakiet komplimentus, neuzbāzīgus un patiesus, tie, taču neko nemaksā, bet tik daudz ikvienai lēdijai nozīmē. Savai sirsmīļajai jāatrod dien dienā ko jauku pateikt un nav jāžēlo labs vārds arī kolēģei, un arī viesmīlei kafejnīcā var pateikt, ka viņai tik saulains smaids, kā arī tā vienkārši, uz pus otru sekundi piestāt uz ielas un pateikt meitenei, ka viņai skaisti svārki!
