Sveiks, vecīt! Te atkal es.. Jā, jā, kārtējā, kurai no Tevis kaut ko izmisīgi vajag. Nu kā, ja jau visi Tev uzdrošinās prasīt, tad es jau nu netaisos palikt ne par mata tiesu mazāka, ar pārliecību apbruņojusies arī esmu gatava Tev piekaukt pilnas ausis, kā mammas ellišķīgi spītīgais takšu suns.
Vakar, vēl pirms gulēt iešanas prātoju, redz, cik ar mani labi, es Tev neprasu villu siltajās zemēs pie citādas ādas krāsas cilvēkiem un palmām, es neprasu Lamborgini ar norautu jumtu, kā arī briljantus ausīs, pirkstos un ap visām ķermeņa daļām apvītus piecās kārtās arī vēl neesmu pieprasījusi... Varbūt dīvaini, jo parasti, kad cilvēkam ir dota vārda brīvība -lūgt, tad neviens jau neaprobežojas ar sērkociņkastīti.. Bet varbūt man te spraucās ārā tas latvieša asinīs iekodētais pieticīgums? Varbūt arī, bet pavisam nedaudz. Ir tā, ka patiesībā mani Ziemassvētki vērtību negūst no dāvanu skaita zem eglītes, vai grezno ēdienu, dzērienu un uzkodu daudzuma uz svinīgi klātā galda.. Šie baltie, sirsnīgie svētki manā sirdī top balti no baltām ļaužu dvēselēm, patiesiem vārdiem, sirds siltuma un priecīgas kopā būšanas ar saviem tuvajiem un dārgajiem cilvēkiem. Cilvēki ar savu esību nav novērtējami ne zeltā, ne naudā, ne īpašumos un automašīnās, tādēļ iespēja pavadīt mirkli savu patieso un īsto tuvinieku klātbūtnē ir pati, PATI, pati dārgākā dāvana uz šīs zemes. Un tā ir jānovērtē, jo tikai cilvēki uz šīs zemes ir neaizvietojami.
Man ir dotas divas rokas, divas kājas, galva uz pleciem, lai visu, iegūtu saviem spēkiem, ne no viena neprasot, nelūdzot un nezogot. Bet fundaments, kas veidojis mani tieši tādu, kāda esmu, ar maģiskām spējām zvaigznes līdz zemes līmenim nodabūt lejā, saglabājas tikai vienā eksemplārā un ir neatkārtojams un sirdī tik dziļi tuvs, nedalāms, ar vienām asinīm savienots un neizmērojami nozīmīgs!
Šajās dienās apziņa par šīm lietām kļūst arvien skaidrāka. Zīmīgi, pirmssvētku laiks sakritis ar posmu, kad jau nedēļu kā plosos ar slimības asajiem nagiem un ar savu klātbūtni papildinu slimnīcas pelēkos mūrus. Te Tu redzi, ka vari atdot mobilo telefonu, zelta gredzenus, kredītkartes un rokas somiņu, bet no tā Tev labāk nepaliks. No tā Tev neviens nepiezvanīs un neapjautāsies, kā ar pašsajūtu, no tā arī neviens neatbrauks ciemos un neapskaus... Materiālās vērtības ir nepastāvīgas un es pat tās nesauktu par vērtībām. Nekas no tā nav patiess, Tu esi apmuļķots ar uzpūstām cenām un reklāmas trikiem. Muļķis, kas lepni defilē un tizli smaida par to, ka ir noskaitījis milzu naudu par savu varen glauno D&G ancuku, kura jau otrā dienā var nebūt. Īslaicīgs skaistums un prieks..
Vai ja Tev pēkšņi būtu dotas tikai piecas minūtes līdz nāvei, vai Tu domātu par to mantu kalniem, kas Tev pieder? Nedomāju gan.. Tādēļ silts aicinājums, ikdienā vairāk veltīsim savus spēkus un domas tam, kā vērtība nav noteicama eiro, latos vai dolāros!
Paldies, vecīt, ka savu gribu-gribu vēstuli rakstīdama aizdomājos par šīm lietām.. Un nav jau tā, ka negribu, tikai patiesībā, katram jau ir tik DAUDZ, tikai jāmāk atcerēties par to..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru