Vasaras tveicē, savvaļas pļavā izplaukuši ziedi ir pagātne, tagad tos aizstāj mākslīgi, plastmasas puķu pušķīši, kuri spēj vāzē bezpersoniski nostāvēt gadiem. Priecēt, sajūsmināt, apnikt, uzaudzēt putekļu kārtiņu un tik pat bezpersoniski, kā nopirkti, tikt arī izsviesti.. Tiem iespējams ir košākas krāsas, bet toties tiem nav smaržas. Tie ilgāk kalpo, bet Tu neredzi kā tie izplaukst un novīst.. Par tiem nav jārūpējas un tiem tā pat nerūpi Tu..
Tas ir tikai viens piemērs no tūkstošiem, kā mēs ikdienā esam pazaudējuši "īsto". Neskaitāmi daudz ir to patieso lietu mums apkārt, bet mēs izvēlamies nedabīgās. Vai cilvēkam kā dzīvai radībai nevajadzētu būt vēlmei palikt pie īstām lietām, kuras patiešam varam uzskatīt par vērtībām?
Mēs neaprobežojamies tikai ar mākslīgo apkārt, mēs to pārņemam arī sevī pašos. Mākslīgi smaidi, ikdienu izkrāso arvien drūmākās krāsās. Smaids rotā cilvēku un liek iemirdzēties arī apkārtējo acīm, bet iet runa par patiesiem smaidiem, aiz kuriem neslēpjas naids, dusmas vai skaudība.. Smiekli spēj pieskandināt pasauli ar prieku, ja vien tie nav uzspīlēti, aiz pieklājības veltīti. Mīlestība ir visdārgākā dāvana, ko mēs viens otram spējam sniegt, bet vai zem tās aizsega nereti neslēpjas savtīgi mērķi un tā nepaliek vien kā tumšs plīvurs, kas māna?
Kāpēc mēs sevi pārvēršam par daļu no nedabīgā, nepatiesā un mākslīgā? Zinot, ka patiesa vērtība ir īstām lietām..
Vai tiešām mērķis ir pieskaitīt sevi pie tā, kam nav satura?
Raksts pārpublicēts no manas www.draugiem.lv dienasgrāmatas, 29. mar 2011 21:28
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru