Viņa sēdēja uz augsta, zaļa zara un negausīgi smējās, brīvi šūpinot kājas gaisā. Gardie smiekli skanēja pāri koku galotnēm un pieskandināja visu tumšo mežu. Pēkšņi saules stari izlauzās cauri lapu vainagiem un apspīdēja zemi. Maigajās sūnu plaukstās uzplauka vizbulīšu ziedi un zvēru iemītās takas pārklāja kāds savādi vizuļojošs mirdzums. Gaisu piepildīja svaigas silta vēja brāzmas no kurām vairīties apskurbt nespēja neviens. Putni, līgani lidojot debesīs, kaligrāfiski rakstīja visdaiļākās dzejas rindas..
Kad izmestās monētas strūklakās un pārietie tilti nav nesuši piepildītas cerības un vēlēšanās, kad pasaku grāmatu smagie un noputējuši vāki par prinčiem baltos zirgos tiek aizvērti, nāk apskaidrība, ka maģijai nevajag burvju dziras un lidojošus paklājus! Burvības pamati tiek celti sākot no savas apziņas un izpratnes par lietām. Var pavadīt mirkļus, stundas, dienas, mēnešus un pat vēl vairāk, bezjēdzībā gaidot to, uz ko cerēts. Bet ja ļaujas nezināmajam, pastiepjas uz pirkstu galiem, vai uzkāpj uz koka ķeblīša, tad acis atveras plašāk un redz tālāk, ieraugot to dzīvi, kas notiek apkārt. Un tā var celties ar vien augstāk un augstāk. Kad iemācies prast mazus mirkļus,tad tie krīt sirdī, kā zelta dālderi cūciņas krājkasītē un pieskaita ar vien vien jaunas melodijas, kuru pavadījumā gavilē gars. Iedvesmas šaltis neplūst pār tiem, kas gaida. Tās vareni bango pār tiem, kas dara un rīkojas.
Un tikai tad var sēdēt un zaļa zara un skaļi smiet bez kauna. Tikai tad viss apkārt pārtop skaists. Un jo vairāk redzot, jo augstāk celties var. Uz pirkstu galiem, krēsliem, zariem... And you know... Only sky's the limit.
Un tikai tad var sēdēt un zaļa zara un skaļi smiet bez kauna. Tikai tad viss apkārt pārtop skaists. Un jo vairāk redzot, jo augstāk celties var. Uz pirkstu galiem, krēsliem, zariem... And you know... Only sky's the limit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru