Esmu iekāpusi pilnīgā bezritmā, kad naktis ir kļuvušas par produktīvāko darba un ideju ģenerēšanas laiku. No rītiem mana seja pamostas četras stundas vēlāk par mani pašu, un tas jau nekas, ka mans rīts sākas pulksten vienos dienā, vai pat vēlāk. Alkstu pēc korekciju ieviešanas šajā neprātīgajā grafikā, bet pagaidām apzinos, ka neko īsti lietas labā pat gribēdama nepadarīšu. Miljons darbu par godu skolai un izglītībai. Un tiem klāt katru dienu manas neizdarības pēc pieplusojas vēl pa kādam. Ar nepacietību gaidu kādu pārmaiņu vilni, kas visu lieko kā ar vienu rokas mājienu aizskalotu prom un atstātu tikai komfortu un spēka šaltis, ar kuru palīdzību acis pašas atvērtos jau agrā rītā un mudinātu mani iesākt katru nākamo dienu. Būdama pati savas laimes autore, apzinos, ka to mainīt spēju tikai es pati, bet vienīgais, kas man šobrīd traucē ir nespēja sarindot darba uzdevumus secīgi, no svarīgākā uz mazsvarīgāko. Paskatos uz plānotāja pusi.. Hmm.. Varbūt ieraksti.. Ieraksti man spētu palīdzēt rast apņēmību visu vajadzīgo arī izdarīt tad, kad tas ir vajadzīgs. Mans radošums un nepastāvība spraucās ārā pa katru maliņu un neļauj man reizēm saprātīgi domāt un vadīties pēc plāna punktiem. Haoss pārņem katru dienu savā varā un negrib man atdot tīru kārtību, kurā iekāpt ar nospodrinātiem apaviem, tā, lai nesanāk sašmucēties ar visu lieko.. Es mānu sevi sakot, ka es cenšos, bet līdz tam, lai censtos vēl tālu.. Varbūt vienkārši tās nav īstās lietas, ko man darīt, tādēļ arī tās nevēlas ierakstīties manās ikdienas gaitās? Kad īsti pienāk tā sajūta- "Jā, tas ir īstais!" , man šķiet, ka nekad.. Vienmēr ir šaubas.
Vienreiz es no 26. stāva stāstīju visai Rīgai un savai draudzenei par to, ka jārīkojas ir tikko Tev prātā ir ienākusi doma par kaut ko. Nesākot spriest un izsvērt, vai tā būtu pareizi, vai nē, jo tajā mirklī, kad tā sāc domāt, pavisam iespējams, ka esi jau nokavējis īsto mirkli. Ar klusinātiem aplausiem un komplimentiem noslēdzās šī saruna. Šķita, ka esmu pārliecinājusi gan sevi, gan viņu. Princips, pēc kāda dzīvot ir ideāls un iespējams, ka arī vērtīgāks par zeltu. Tikai pielietot to praksē aizmirstas, bet kad atceros, tad paliek bail. Nez kā šādu fobiju varētu nosaukt, bailes no riska? Laikam jau tam ir kāds pamatojums, ja tieši par šo dzīves mācības stundu atceros tieši tagad. Analīze ir tupa un garlaicīga, bet ieslīgt tajā var kā purvā.. Ir jāriskē. Tas ir par 200% interesantāk, aizraujošāk un adrenalīnu piesaistošāk.
Dari to, kas Tev nupat iešāvās prātā.. Dari to. Bez atrunām. Riskē. Atceries.. Kas neriskē, tas nevinnē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru