Ceturtdienas vakars, visnotaļ patīkams noskaņojums, neskatoties uz to, ka lietus aiz loga liek bažīties par savas frizūras saglabāšanu, par mata tiesu paspējusi uzaut augstpapēžu kurpes, nekrist izmisumā gaidot nesteidzīgo taksometru, minūti pirms izrādes sākuma ierasties operā, nobaudīt Bohēmu un nu nosacītā mierā atlaist sagurušās kājas un apgaroto prātu Grand Palace mīkstajā un spilvenotajā lounge dīvānā, malkot Moët un gaidīt pasūtītos suši.. Jautrā omā, ar uzticamu un jauku personību, no Zviedrijas ieradušos draugu tērzējam par šo un to, iespaidiem un tā..
Mūsu sarunu pārtrauc uz galda stāvošais, drauga telefons, kura ekrāns pēkšņi apžilbina, brīdinot par pienākušu ziņu. "Hmm.. Interesanti, man uzrakstīja mamma, jautā, vai man viss kārtībā, viņa saka, ka dzirdējusi par notikušo traģēdiju." viņš domīgi nosaka. Jūtos mazliet samulsusi, nesaprotot par ko iet runa. Vai traģēdija būtu tas, ka mēs esam izsalkuši un mūsu vakariņas vēl neredz aiz apvāršņa? Es domās stulbi ironizēju..
"Jānoskaidro, kas noticis, ja to pat rāda ārzemju ziņās...", es pirkstiem neklausot, mēģinu steidzināt kāda vietējo ziņu portāla atvēršanu viedtālrunī. Galveno lapu piepilda fotogrāfijas ar palīdzības dienestu automašīnu ugunīm tumšajā vakarā, kāda ēka, cilvēki, gruveši.. Es redzu skaitli "2". "Divi bojā gājušie..", es saku. Nevaru īsti izprast, kas noticis, vai tas būtu ugunsgrēks, vai apmetums kādam uz galvas nogāzies.. "Skumji gan." saku, pat nepieļaujot domu par to, līdz kam tas varētu būt pārtapis šajā brīdī.
Atgriežoties mājās es, nu jau datorizētā veidā atvēru aktuālo ziņu portālus un apstulbu, jutos kā strauji ieskrējusi stenderē, tikai sāka sāpēt nevis puns pierē, bet sirdī durt un kamols kaklā.. Tā ir milzīga nelaime. Man kļuva kauns, par sevi, ka es vēl tikko izklaidējos, un pavirši pārskatīju ziņas, lai ātrāk atgrieztos pie sarunām un dzirkstošā vīna. Tomēr viss šajā vakarā likās ne bez jēgas noticis.. Pagriežot notikumus tikai dažas stundas atpakaļ es aptvēru, ka šoferis, kas kavējās man braucot pakaļ , ne velti kavējās. Augstāks spēks mani gribēja atturēt no izklaidēm šajā vakarā.. Lietus, kas nemitīgi lija, nebija tādēļ, lai izpostītu rūpīgi veidoto frizūru.. Tās bija Latvijas un Pasaules asaras, kuru straumes nerimās, ap TO laiku mēģinot cilvēkus piebremzēt doties kaut kur.. Visu izrādes laiku mani nepameta dīvainas trīsas. Ne tā, kā no aukstuma, vairāk tā, it kā to pamatojums būtu bailes. Neskaitāmas reizes centos atslābināties, bet neveiksmīgi. Varu apzvērēt, ka vienbrīd lūkojoties izrādes apmeklētāju rindās, pat iedomājos par Maskavas teātra ķīlnieku krīzi 2002. gadā.. Viss, viss kas ar mani notika un raisījās manā prātā bija kā nelieli pavedieni uz to, kas tajā pat laikā norisinājās citā Rīgas pusē. Intuīcija. Gaisā virmoja šīs nelaimes enerģija, kas pārtapa miglas sēru segā, pāri Latvijai.
Daļu no mums ir pārņēmusi tas pats sižets, kas Pučini "Bohēmā".. Mēs dzīvojam pārāk lielā negausībā, neapdomībā, mantrausībā, izklaidē, vieglumā, lidojumā, kurā piezemēties var tikai tad, kad notikusi traģēdija. Es neuzdrīkstos nevienam pārmest par to, kā kurš izvēlās dzīvot, mīlēt, vai sērot. Tas ir neuzspiežami un individuāli. Es nemēģināšu meklēt vainīgos, vai riet uz arhitektiem, inženieriem, veikalniekiem, apsargiem, glābējiem, ministriem, politiķiem vai kādu citu. Lai to dara eksperti. Es uzskatu, ka ikviens, līdz kuram šī šausminošā ziņa ir nonākusi, ikviens, kuru tā skārusi tuvāk, vai ne tik tuvu, ikviens, laukos, Rīgā, Baltijā, Krievijā vai jebkur citur pasaulē uzzinot par traģēdiju ir pelnījis pārdomāt, kāda tā ir mācība. Es no sirds ceru, ka pēc šī gadījuma daudz uzmanīgāk tiks izvērtēta, būvēta un pārbaudīta ik viena celtne, cilvēki būs guvuši skaudru dzīves mācību stundu, lai vairāk, kas līdzīgs nekad neatkārtotos. Tauta būs vienotāka ikdienas solī, ne tikai bēdās. Kabatas un somas piepildīs mīlestība, kurā dalīties, nevis pieraustā nauda. Palīdzīgas rokas nebūs jālūdz, tās ar laipnumu tiks sniegtas neprasot.
Enerģija, kas liek plaukt un zelt ir pozitīvajā, nevis naidā, agresijā, dusmās, aizvainojumā un lamās! Šobrīd 54 dvēseles sēž uz mākoņu maliņām un zina, ka ,mēs, te uz zemes, spējam darīt tumšu par gaišu, pārvērst dubļus par zeltu, naidu par mīlestību, melus par godīgumu, vienaldzību par draudzību, egoismu par nesavtību.
Pierādīsim to, ka sapratām..
Sev.
Lai dus Dieva mierā bojā gājušie un gaismas staru rod palikušie.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru