"Kādēļ Tu vairs neraksti? Tev tiešām labi sanāk! Nē, nopietni! Tev jāattīsta tas, kas padodas. Ka es Tev saku!", Tu viendien man teici.. Zināju, ka ar komplimentiem nebārsties, kā ar konfeti, tādēļ katru no tiem pielīmēju kā košu līmlapiņu atmiņā, atgādinājumam, lai atcerētos un nepalaistu vējā. Daži Tavi jaukie vārdi skanēja tik jauki, ka es pat esmu aizmirsusi, kas tā bija par dienu, vietu, laiku vai ko es uz tiem atbildēju. Es atceros tikai šos jaukos vārdus. Nevajag daudz, lai aizmirstos. Nevajag daudz, lai attaptos.
Tā pat kā todien, kad taujāji par rakstīšanu.. Esmu aizmirsusi, ko Tev atbildēju. Jocīgi. It kā tas nebija nekas īpašs. Parasts, glaimojošs jautājums. Lai arī ko es toreiz būtu atbildējusi, man ir jauna un spoža atbilde.
- Es rakstu tad, kad notiek kaut kas pārcilvēciski skaists, vai necilvēciski skumjš..
Mēs ikdienā gaužamies par to, ka mums ir pa maz laika, pa maz diennakts, nepietiekoši ar 24 stundām, lai piepildītu savus sapņus un izpildītu darbus, izgulētos, paveiktu iecerēto. Tajā pat laikā mēs mēdzam garlaikoties un darīt lietas, ar kurām "nosist laiku" , vēl bēdīgāk ir tad, kad Tu sāc garlaikoties un nosist laiku ar cilvēkiem, kuriem varbūt Tu esi sapnis. Tad sanāk, ka viens zaudē sapni, bet cits laiku..
Kad kaut ko ļoti, ļoti vēlies.. Kad aizver acis un iztēlojies tik spilgtu un tuvu to esam, rokām satveramu, un pārņem silta, silta un mīlīga sajūta, kad šķiet, ka sirds izplūst pa visu ķermeni un liekas, ka Tu esi viena milzīga sirds, kas ritmiski pukst un izstaro labsajūtu un mieru, kad ir tā sajūta.. Zini, Tu tikko domāji par savu sapni. Sapnis ir tāds papildus dzinējs. Rezerve. Ja Tev ir sapnis, tad esi pārliecināts, ka nekad Tev nebūs par maz laika, spēka vai gribēšanas. Sapnis vienmēr sakārtos un pakārtos visas lietas tieši tā, lai Tu līdz tam aizsniegtos, kaut uz pirkstu galiem balansējot.. Bet aizsniegtos.
Neliec kādam par sevi sapņot, ja zini, ka Tu nepiepildīsies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru