Es izkāpu no "Izraidīto" autobusa līdz ar pārējiem laimes meklētājiem. Kā visuma putekļi mēs pašķīdām katrs uz savu pusi ar savu ceļa somu un stāstu azotē. Es pavēros apkārt.. Neviena nav. Nē, es kļūdījos, ir. Viņa ir mani uzticami gaidījusi. Ar izmirkušiem matiem un slapjiem vaigiem. Viņa solījās nākt man līdzi un vēl visādus pārsteigumus. Es- pametusi savu miera ostu, jutos mazliet nedroša un noskumusi atgriezties. Pakampusi krūtīs mazliet svaiga gaisa un viegluma, kā te tik ļoti trūkst. Man jāsamierinās ar mazliet, un jātiecas pēc vairāk.. Tādi ir tā lielā pasaules rata noteikumi, kurus tikai akceptējot var ripot uz priekšu..
Viņa nāca man līdzi un teicās parādīt visu, ko man šovakar sarūpējusi. Es atspurdzu, ka līst lietus un manas ceļa somas ir smagas un es nemaz nevēlos redzēt.. Es vēlos mājās, nevis tur, kur mani vedīsi, bet es turpināju iet līdzi. Es apstājos sabiedriskā transporta pieturā un teicu viņai, ka es te palikšu un gaidīšu. Viņa mani saņēma aiz rokas un stipri to saspieda. "Vai Tu esi par maz gaidījusi? Vai Tev ir bail no vēl mazliet grūtībām? Tu esi stipra un to zini." Es neatbildēju, es gāju, jo tā bija. Ir.
Viņa veda mani cauri tunelim, kur kāda tantiņa pārdeva skaistu rožu pušķus čaukstīgos papīros. Tik amizanti vecā kundze ik pa brīdim pastiepa buķetes garāmgājēju virzienā, it kā teikdama - "Nu ņemiet taču, atzīstiet to, kas jums uz sirds, līmējiet kopā to, kas plīsis, glābiet.. Glābiet mani un sevi."
Šo ainu es jau biju redzējusi un soļoju garām zinot, ka tie ir tikai plāksteri, ko viņa dāļā. Nekas vairāk.
Pie tuneļa sienas stāvēja divi puiši, abi dziedāja, viens no viņiem spēlēja ģitāru. Mani nežēlināja tas, ka viens bija invalīds. Bet sirsnība ar kādu, viņi aizpildīja klusumu mani apskāva. Es jau pagāju garām arī viņiem un tomēr apstājos, lai noliktu somas un atrastu sīknaudu. Man šķita, ka viņi ir visskaistākais, kas šajā dienā ir bijis šajā nožēlojamajā tunelī, caur kuru izslīd tūkstošiem cilvēku ēnas.
Viņa turpināja iet man blakus, bet es biju noraizējusies, vai viņa, tik lietū izmirkusi nesasals un neapaukstēsies. Bet viņa tikai lika man apstāties pie katra sarkanā luksofora un pavērties apkārt. Redzēt to, kam dien dienā eju garām.. Skatīties un ieskatīties sevī. Saprast, kādēļ tieši šodien es to redzu tā, kā vakar vēl neredzēju.
Pie mājas durvīm es apstājos, lai sameklētu atslēgas. Man joprojām galvā skanēja dziesma no tuneļa.. Viņai vēl bija kas sakāms...
- " Rīt spīdēs saule. Gan Tev, gan man. Atceries, tuneļos, nekad neiespīd gaisma Tieši tādēļ, mēs tiem tikai izejam cauri. Šovakar, Tu izgāji vienam cauri. Rīt Tu iesi cauri citam.. Un ne vienmēr "tunelis" būs kājām izejams. Tā ir dzīve. Tomēr mēs katrs varam atstāt tur mazliet "savas saules"."
Paldies Tev par vakaru, mana uzticamā Rīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru