Kad visapkārt ir jūklis un viesuļvētras, neprāts un haoss, netaisnība un skumjas, bezpalīdzība un tukšums, tik daudz kā lieka.. Tad es apstādinu mirkli, tad apsēžos zemē, Tev blakus pie krāsns mutes, kas tik kvēli kuras dāsnā klusumā. Tas ir patvērums un miers, ko rodu kopš tā brīža, kad tiešām pie tās arī blakus sēdējām. Tik silti un omulīgi būt plecu pie pleca, Tu piemet malku un es vairs neredzu robežu starp to, kas silda vairāk. Tu vai uguns. Un aizmirstas, ka ārā ir barga ziema, slieksnis aizputināts un logus rotā leduspuķes, ir ogļu melna samta tumsa, un gars gavilē, par to patieso vienkāršību un mazumiņu, ko vajag laimei.
"Mazais, zini? Pasaulē ir dažādas mīlestības. Tu saproti, ja? Un es gribu, lai zini, ka vienā no tām es Tevi ļoti mīlu."
Un es mīlu pretī. Ar vieglumu, kāds var būt tikai tad, ja ir apziņa, ka pietiek ar to, ka Tu esi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru