Ir tik neiedomājami grūti analizēt sevi, nevis citus. Vienmēr viegli kritizēt vai apbrīnot kādu citu, jo tas ļauj izvairīties no atbildības. Atbildība ir tik smaga nasta, ko ne katrs var panest, un noteikt, cik Tu spēj panest var tikai mēģinot, ceļot un nesot ...
Reiz, lasīju kāda rakstnieka filozofiju par to, ka neko nevajag uztvert personiski. Cilvēku viedokļi mēdz būt tik pat atšķirīgi, cik atšķirīgi ir mūsu pirkstu nospiedumi. Mēs, taču neesam identiski viens otram, tieši tādēļ pastāv arī tik dažādi uzskati. Mums veltītie vārdi spēj priecēt un sajūsmināt, tā pat, sāpināt un dzelt. Tikai tādēļ, ka mēs tos uztveram personiski. Grūti ieskaidrot sev, ka uzklausīt, tas ir viens, bet pieņemt to par patiesību, kaut kas cits. Akli vadīties pēc kāda teiktā ir kā zaudēt identitāti. Bieži vien nākas atskārst, ka mēs veidojam savu dzīvi vadoties pēc citu viedokļiem. Kas ir labi, kas nav.. Kas ir skaisti, kas nav.. Un satiekot arvien jaunus cilvēkus gribot negribot nākas nomainīt ādu, līdzīgi, kā čūskai. Atkal no jauna rodas priekštati par to, kas labs, kas nav utt. Tajā mirklī, kad saproti, ka Tu pakārto savu dzīves stilu un ritmu ietekmējoties no kāda cita, Tu saproti, ka esi... Pazudis. Varbūt ne tik ļauni.. Vienkārši apmaldījies.
Protams, ir jāmāk mainīt savi uzskati un priekštati, un tas gribot negribot, notiek ietekmējoties no citiem, tikai tā Tu vari pilnveidoties un saproti, kas ir Tavs, kas nav. Par to, kas Tev der, kas nē ir jāaizdomājas jau tajā mirklī, kad Tu sastopies ar jauniem viedokļiem, jo citādāk sanāk tāda sevis mānīšana un nepastāvība, kas norāda vien uz vājumu. To, kā būt pašam, var iemācīties tikai ar laiku. Es, personīgi, jūtos vēl veidojama, kā mīksts māls. No tā var radīt burvīgu mākslas darbu, ko ne tikai apbrīnot, bet arī saskatīt tam lietderību.. Tas var kļūt par kaut ko neaizstājamu un unikālu, apbrīnas un sajūsmas vērtu. Un atkal.. Tikai tādā gadījumā, ja man pašai būs pārliecība, ka tā tas ir, neskatoties uz citu domām, tikai ieklausoties..
Piedaloties konkursā Mis & Misters savā vizītkartē minēju, manuprāt, ļoti trāpīgu un precīzu tekstu, kas raksturo mani- " Vienmēr esmu ceļā uz nepārtrauktu izaugsmi, lai kļūtu par nobriedušu personību, ar šķipsniņu neprātīguma!" Jā, es joprojām esmu ceļā, lai kļūtu par sevi. Nekad nevar zināt, kas sagaidīs aiz līkuma, kāds krustojums gaidāms, kas var gadīties manā ceļā. Tas viss piešķir dzīvei garšu un izaicina doties tālāk. Kāds var palīdzēt, kāds var traucēt, bet kamēr es iešu, tikmēr kaut kas mainīsies un kā teicis Rainis- pastāvēs tas, kas mainīsies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru