Ar sevi

Garām steidz aizelsušās dienas, tās nedodas rokās, kā savvaļas zvēri un atliek vien skriet tām līdzi, lai paliktu laikā. Nav dzirdama mašīnu rūkoņa, nav redzami saules stari, vien seko Tu tam, kas, varbūt, ir tas pats- nekas. Meties pa gaisu, lai notvertu nezināmo piepildījumu, lai būtu tur, kur ir visi un viss, tai pat brīdī nepaspējot būt ar sevi. Prioritāšu sadales darbi iestrēguši putekļainos plauktos tik bieži atgādina par sevi, bet pieskārties tiem ir mazliet baisi, jo kas to lai zina, cik grūti var izvērsties dzīvot pēc shēmas. Pa labi, pa kreisi, pa diagonāli.. Pat pēc kartes var nomaldīties itin viegli, vai arī pieturpunkti un nosaukumi ir tie, kas mierina? Sākumā jābūt ar sevi, un zem pagalvja jānoslēpj pulkstenis, lai tikšķ un dod ritmu, bet lai nerāda laiku, jo būt ar sevi nav jāmēra stundās, nav jāmēra dienās, ir jājūt, kad pietiek un var mierīgu sirdi doties pie visiem un visa. Ar soli lēnu un vieglu, slīdēt pa mākoņu malām un nejust stūrus, kur lidzsvars var zust. Dzirdēt mašīnu rūkoņu, lapu čaboņu un kaimiņu bērnu čalas, pat kurmi, kas lien ārā no alas.. Tik daudz ko var dzirdēt un just, kad esi ar sevi, tad laika pietiek ar atliektiem galiem, un visur Tu esi un visus Tu jūti, tikai esi ar sevi..