Viņas galva bija pilna ar ideju un domu kamoliem, kas nemitīgi vijās riņķī apkārt, taču viņa saglabāja savu valdzinošo sejas izteiksmi un lēnā, līganā solī turpināja savu ceļu uz kārtējo mērķi.. Tas bija tik sasodīti neraksturīgi viņai. Parasti šaubas, bailes, neziņa un domu drūzmas izpaudās viņas vaibstos tik spēcīgi, ka apkārtējiem uzreiz bija skaidrs viņas dvēseles stāvoklis, bet šoreiz viņa vienkārši slīdēja un bija kaut kur starp savām domām, graciozo gaitas manieri un aukstuma izjūtu. Aukstuma izjūtu, kura nebija tikai fiziskā reakcija pret nemīlīgajiem laikapstākļiem.. Sals pievienojās, kā negaidīts viesis, katrā viņas ieelpā un ieplūda iekšā bez žēlastības, lai paliktu tur pavisam. Tas palika, sastindzinot visus locekļus un liekot sirdij apstāties. Pēdējais puksts un viss. Sirds gaidīs pavasari. Un tas, protams, var atnākt arī ziemā vai rudenī, no rīta, pēcpusdienā vai vakarā.. Kāda gan tam nozīme.
Šobrīd viņai tīk domāt par peizāžām.. Uhh.. Kādas gan tik viņa nav redzējusi, it īpaši skūpstoties, šķielējot, pār plecu, var redzēt īpaši skaistas. Viņa gaida mirkli, kad nokusīs sniegs, atplauks ziedi, viss būs harmoniski un skaisti, tieši tā, kā viņai tīk... Un brīnišķīgās peizāžas viņu spēs aizraut tikai lūkojoties dārgās un reibinoši izsmalcinātās gleznās.. Skūpstoties viņa domās par pavisam ko citu..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru