Kad raibais dienas virpulis apstājas pie mitekļa durvīm, pārņem maza, smeldzīga panika, tad paliek bail, ka tūlīt pulkstenis sāks tikšķēt skaļāk un sienu saulainais tonis uzmācīgi griezīsies acīs. Atliek vien saņemties un iet iekšā, jo.. Citu variantu nav. Kādreiz man likās, ka vienatne ir baudāma un visai kārdinoša, kad tējas krūze maigi silda plaukstas, kad grāmata, vai jaunākā prese tiek nesteidzīgi pārlapota, kad pat sejas maska nevar paralizēt dziļo smaidu, kas vaigos tik mierīgi iegūlies. Bet tagad es jūtu, to, ko jūtu.. Un tā vairs nav vienatne, bet vientulība. Taustoties nosalušiem pirkstu galiem pa gaisu, bet neko nevarot satvert.. Tie paliek arvien vēsāki un vēsāki, man ir bail, ka tie paliks nejūtīgi un tiem nebūs plaukstu, kurās iegult un tapt sasildītiem. Veroties tālumā ar mirdzošu skatienu, bet tam ar katru brīdi kļūstot arvien skumjākam, kā neviena nesaprastam uz ielas stūra sēdošam kucēnam.
Es gribu uzlikt masku un doties uz karnevālu, kārtējo izpriecu, kas ļauj izbēgt pa durvīm kā vēja plēstam un aizmirst savu būtību. Uztērpt kādu gaisīgu kleitu, kuras volānos noslēpties patiesumam, aizklāt acis ar biezu tušas kārtu, kur paslēpties taisnībai, uzvilkt cimdus, kur noglabāt jūtas. Apbruņoties ar viltu un būt kādai citai, par kuru raksta tikai saldos romānos ar indes garšu. Pēc pāris sarkanvīna glāzēm aizmirst to sasodīto ieslodzījumu, par ko ir pārvērties dzīvoklis, pa kura durvīm nupat iztraucos. Kad glāžu skaits jau jāaprēķina ar matemātiskām formulām, katrs nākamais mirklis uzplaiksnī ar spilgtu zibsni, tie seko viens otram un nelietīgi reibina ar vieglumu. Ar pieneņpūku vieglumu gaisā lido smieklu šaltis, kā ar spalvu galiem pirkstgali skar grīdu, pāri slīd skatieni, vieglāki par cukurgraudu.. Reibst, tik neprātīgi reibst.. Līdz kritienam.
Kritiens gultā, rīta gaismai austot ir kas līdzīgs kritienam bezdibenī. Pēc neskaitāmu stundu veldzes miega skāvienos, nākas attapties tajā pašā vietā, no kuras vēl, šķiet, pirms mirkļa centos aizbēgt. Var aizbēgt no vietas, bet nevar aizbēgt no sevis. Kritiens. Tik sāpīgi piecelties, ieraudzīt patiesumu, taisnību, jūtas, visu, ko tikko prasmīgi slēpu. Bet no sevis jau nevar noslēpt.
Un salst pirkstu gali taustot gaisu....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru