Mednieku namiņš. Aiz loga kāds gaudo. Pagaidām, tikai vējš.
Ir 15. decembra rīts, neraksturīgi agri tas sapurinājis mani, lai celtos un veltos, atvērtu acis plašāk un saelektrizētu visas manā rīcībā esošās maņas. Pamosties šajā rītā nākas ar pirmatnējas misijas garšu uz mēles, meklējot rokā pūra lādē pieejamos vilnas džemperu un zeķu krājumus. Smalkās smaržas tiek atstātas atpūsties, tālākajā sievišķīgo nieku nostūrī, somas haosa ielenkumā. Zvērus, kā izrādās, tāds glamūrs biedē. Šodien es būšu es pati. Izdzīvošanas un šarmēšanas ekipējums maksimāli ierobežots līdz minimumam ar nosaukumu- "lai būtu silti". Intensīvi pār miesu pārslīd trīsu krelles, radod mazu mistēriju par to izcelsmi. Bailes? Mazliet. Nu labi, jā. Adrenalīns? Jā. Satraukums? Jā. Auksti? Jā.
Medības var sākties. Pulksteņa rādītāji notēmējuši uz 10. Ir! Trāpīts desmitniekā. Kādā siltā, savvaļas zvēra miesā šodien vēl derētu trāpīt.
Ar tankveidīgiem braucamrīkiem saradies ne viens vien mednieks, lai pretendētu uz savu piedzīvojumu un labākajā gadījumā, mamutu, pfu, es domāju, kaut ko mūsdienīgāku. Vēl pēdējie elpas grābieni un stiprinātās dziras malki pirms iepēdošanas mežā. Mazliet samulstu turot rokā blašķīti. -"Kā jāsaka, lai godinātu meža māti un palielinātu veiksmes faktoru šodien? Ne asakas, šoreiz neder, ja?" Noskaidroju, ka sakāmais visai smuks- "ne spalvas" vai "šauj garām!". Ar atbildību un izteiksmi pasaku viedos vārdus, it kā viss, kas tālāk notiks, būtu atkarīgs tikai no manis. Ar parakstu apliecinu savu dalību medību procesā un šķiet, ka pildspalvas vietā, rokā turu kaltu, ar ko akmenī, neatgriezeniski, tiks atstāts mans vārds šajā dienā un vietā. Saprotu, ka visu uztveru pārlieku saasināti, bet tur jau tā kadiķodziņa, būt ar "pirmās reizes" sajūsmas dvesmu krūtīs.
Visi, kas vēl stiepj garumā auto apsildāmo sēdekļu burvību, tiek laipni aicināti pamest komfortu, lai par uzmanības centru pārvērstu plānā esošā, maģiskā meža malu. Rātni un paklausīgi, dzinēji un mednieki sarindojas līnijā, lai sveicinātu medību vadītāju un vēl brīdi, slāpējot ambīcijas, uzklausītu tā dotās norādes. -"Priekšā aicinu iznākt dzinējas!" Stīvs solis mani pastumj uz priekšu visu mednieku vērstajiem skatieniem. Vīrieši šādā brīdī nav zaudējuši toleranci un viens pēc otra apvaicājas, vai tiešām ar šādiem, UGG tipa zābaciņiem esmu plānojusi brist kupenās un purvā? Varbūt ar izolācijas lenti derētu no sniega un mitruma izolēt to šķirbu starp zābakiem un biksēm, kāds piedāvājas. Varbūt kādu lieku zeķu pāri vēl uzstīvēt? Es, mazliet samulsusi, par radīto paniku, laipni atbildu, ka ir cerība uz trīs vilnas zeķu pāru glābiņu, noklusējot, ka esmu izdarījusi visai slīpētu un humorīgu gājienu, uz zeķēm uzvelkot vēl celofāna maisiņus, lai ja karā ar slapjumu zaudē zābaki, vismaz maisiņi tiek pacīnīties tālāk. Mašīnas pārsegs tiek īslaicīgi izrotāts ar tuvākās apkaimes karti, kurā jāspēj saprast, kur mēs esam un kāds ceļš mērojams. Topogrāfiskās muļķes sindroms jāliek pie malas, sasprindzinos un mēģinu saprast, kā dzīt un nepazaudēties. Visiem dzinējiem jāizkārtojas ar distanci vienam no otra, lai vienīgais vienotājs būtu sasaukšanās. Katrs var izvēlēties savu manieri, vēlams, bez saucieniem "palīgā!".
Dodamies iekšā mežā, vējš stindzina, nav labākie apstākļi medībām, kaut vai tāpēc, ka pēdas tiek akurāti dzēstas aiz visa, kas kustās. Nav pagājis ilgs gājums, kad priekšā pirmā "ko darīt?" situācija. Ar nelielu ledus kārtiņu maskējas purvs, kura pārkļūšanai nav dotas lidošanas iemaņas. Viens solis.. Otrs.. Opā! Mhm.. Skaisti, kāja līdz celim ir izpeldējusies purva baseinā. Saņemu rokās visu savu spītnieces garu un dodos tālāk ūjinot, bet vairs nedzirdot nevienu citu dzinēju. Uzņemot tempu paliek pavisam silti, adrenalīns dod vairāk kā visi četrudesmitgrādīgie. Kupenas šķeļu kā visurgājējs, ik pa brīdim atgādinot sev, ka esmu daļa no varenā dabas spēka un bruņotā mednieku kolektīva, kurā katram savs uzdevums jāpilda pēc labākās sirdsapziņas. Tālumā, starp koku stāviem, pamanu kādu dzīvību, pie sevis neuzkrītoši nodomājot, ka esmu glābta. Pietuvojoties saprotu, ka tas ir mednieks, kas viegli pasmaida, droši vien, par maniem, nu jau iesārtušajiem vaigiem, uzzinu, ka dodos pareizajā virzienā, nu nepārliecinātība izgaist un liek izslieties staltāk, kā briedim, ar cik tur to žuburu ragiem, lai dotos turpināt dzinējas gaitas, mazajā, sniegotajā pasaulītē ar karalisko nosaukumu- mežš.
Manā rīcībā nav ne rācijas, ne cita, tamlīdzīga agregāta, ar ko ir nodrošināti visi mednieki un pat suņi, jūtos apdalīta, bet lielais paldies manam sakaru operātoram, kuru vārdā nesaukšu, ka arī apmēram 30km attālajos mežos no Ventspils, ir bez makšķeres ķerama zona. Telefons iezvanās, izrādās, ka mana ārpusmeža, reālās dzīves, medību biedrene, kura šoreiz arī ir dzinējas ampluā, ir kaut kur nogājusi pa kreisi. Pēc neilga mirkļa mēs satiekamies, atvieglojuma nopūtas skanējuma pavadījumā. Mežš nav pārvērties par Bermuda trīsstūri, lai top svētīti visi meža gariņi! Viņa nodod ziņojumu, ka medības šajā pusē beigušās, jādodas pie pārējiem un jāsteidz iekarot nākamo zonu. Klīst baumas, ka ir izskanējis viens šāviens, intriga virmo starp skujkoku galotnēm.
Top skaidrs, ka mednieki arī ir apveltīti ar labu humora izjūtu, šāviens, redz, bijis pavisam pamatots, tiesa , ne saprāta sakarā. Bise nokritusi sniegā, un lai iztīrītu stobru, izšauts. Pārējie tikmēr mēļo, ka tas varējis beigties nelāgi, ar redzēšanas iespēju loka sašaurināšanu. Atliek vien teikt- viss ir labs, kas labi beidzas, bet nekas vēl nav beidzies un viss, patiesi, ir vairāk kā labi!
Kamēr daļa tarzānveidīgo vīriešu, ar plintēm uz pleciem, jau kārtojas pa nākamo medību teritoriju, es, ieplestām acīm, uzmanīgi klausos viena dzinēja izklaidējošajos, karstajos stāstos par jahtošanas dzīves manieri un visu trakumu, kas tai piedien. Zibenīgi laužu priekštatus kā piparkūku sirdis par to, ko biju gatavojusies sagaidīt šajā piedzīvojumu nedēļas nogalē. Vīzija bija sekojoša- bars vīriešu apmierinās savus pirmatnējos instinktus, vispirms šaujot un tad iecērtot zobus asiņainas gaļas gabalos, runās valodā, kuras dzirdēšanai, sieviešu ausis absolūti nav piemērotas, malkos grādīgo dziru, ne litriem, bet spaiņiem, līdz tik pat pirmatnējam pārvietošanās veidam- "uz visām četrām". Viss! Vairāk es ne uz ko nebiju cerējusi. Un jūs jau ziniet, cik lieliska ir tā sajūta, kad cerēts uz asa sižeta filmas kadriem, bet realitātē baisais stāsts nemaz nav baiss, bet tik pat kā, rozēm daiļots! Klusītēm, sajūsmā spiedzu cik, patiesībā, harizmātiksi, interesanti, daudzpusīgi, radoši, aizraujoši, dzīves pieredzes bagāti un vēl, un vēl, un vēl vīrieši bija pagodinājuši mani ar savu sabiedrību šajā medību pasākumā. Arvien baudāmāka vērsās šī diena.
Otrais medību etaps var sākties ar viegli apdullušu galvu no fantāzijām par jahtu Kubas krastos, labi daudz ruma un neprātīgi vieglprātīgu dzīvesveidu. Bet kas tiek mums? Džipi, mežs, Irbes upes krasts un labi daudz tējas ar piedevām. Atzīšos, ka ar sirdssāpēm par to, kā nav, nenodarbojos, ne darbdienās, ne svētku dienās, ne brīvdienās, drīzāk aktīvi priecājos par to, kas ir. Un mums bija ļoti daudz! Vēl, bez visa iepriekšminētā, mums bija daudz sniega, varen pozitīvs garastāvoklis un nu jau slapjas kājas.. Vismaz mums ar draudzeni, noteikti. Mums bija arī laiks doties atkal ūjināt, lai beidzot, no meža izvilinātu kādu, pēc kā visi bijām nākuši. Ar piedzīvojumu bija vieglāk, tas atnāca pats, jau sākoties dienai, bet zvēri prasīja mazliet pacietības. Šoreiz, ceļš cauri mežam ved gar upi, tas ir labs orientieris, lai lieki nesvīstu panikā par pazušanas draudiem. Vienīgais drauds ir iespēja, ka medījums varētu izdomāt šķērsot ūdeņus, tad nu gan nekas var nesanākt, vienīgi makšķerēšana, uz ko neviens šodien netēmē. Nezinu, vai cītīgi brienot, esmu aizmirsusi skatīties apkārt, bet tā arī nevienu zvēru savām acīm nav izdevies ieraudzīt. Daži tramīgi suņi aizsteidz man garām, ar deguniem nolasot pēdugrammas, egļu zari dāsni velta sniega kupenas uz galvas, dzirdu vienu ūjinātāju. Skujkoku ekstrakti, apvienojumā ar svaigu gaisu lielā daudzumā un fizisku slodzīti, laimes hormonu rūpnīcu apkrāvuši ar pamatīgiem darba kalniem. Smaidu un baudu! Kopumā, situācija stabila.
Paralēli man, savā dienišķajā stilā plūst Irbes upe.. Tā nu mēs, viena otrai blakus pavadām kādu brīdi, kamēr es tai saņemos vaļsirdīgi un laipni uzticēt savu īso stāstu, par to, ka pēkšņi, man ir palicis mazliet skumji, tādēļ, ka līdzko atskanēs šāviens, tā medības beigsies. Vēl paspēju pateikt paldies, ka viņa tik lieliski izskatījās fonā, dodot man ceļu un novēlēt, lai veicas, kad pēkšņi, manu sērīgo pārdomu mirkli pārtrauc kāds tēls, kas aicina mani nākt tuvāk. Drosmīgi virzoties uz to pusi saprotu, ka dodos pretī medību vadītājam, kurš ir saņēmis signālu par veiksmīgu šāvienu. Pateicības runu esmu paspējusi pateikt laikā. Uz mirkli vēl piestājam vietā, ko atmiņu failos sabildēju no visiem rakursiem- tumšu, sulīgu egļu ieskautā meža pļaviņā, kas uz mirkli pārtop par dabas skatuvi, uz kuras dejojot baletu nolaižas sniegpārslas un mēs, cilvēki, atstājam savas sajūtu piezīmes un iespaidu dvesmas. Es smaidu, bet krūtīs mazliet žņaudz.. Tā ir tik dīvaina sajūta, kura ar katru soli ejot ārā no meža pastiprinās, iespējams, ka šī sajūta ir domāta jušanai, ne runāšanai par to.
Mednieku kolektīvs tiek sveikts ar aļņa nomedīšanu.Visi bauda gūtos iespaidus ar lielajām karotēm. Kāds stāsta par to, cik labu šāvienu palaidis garām, kad pēkšņi, priekšā, no koka novēlusies kupena.. Kāds jau formē līdzgaitniekus medījuma izkustināšanai. Ir tik interesanti, ka mūs visus, tik atšķirīgus un neiepazītus cilvēkus, vieno kāda neredzama saikne un es zinu, ka tā ir mīlestība, cieņa un rūpes pret dabu un sevi. Tas ir bijis sākums mūsu senčiem, tā ir vērtība, kurai pateicoties mēs varam būt šajā vietā un gūt piepildījumu, enerģiju, dzīvesprieku.. Šāviens nav atslēga uz to visu. Atslēga ir būšana maksimāli tuvu tai vietai, no kuras esi nācis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru