Ir reizes, kad kāda novitāte dzīvē uzgāžas uz galvas kā auksta ūdens spainis, tas apstulbina līdz neprātam, bet tad pēkši, izdodas aptvert, ka tas ir bijis tik veldzējoši, ka licis pasmaidīt un atvērt acis no jauna. Lai redzētu vairāk nekā līdz šim.
Tieši tā es varētu raksturot to rītu, kurā es noteikti nebiju plānojusi nevienu sportisku aktivitāti, drīzāk bezplānu dienu ar varenu laiskošanos no vienas gultas puses līdz otrai un atpakaļ, ar ātrumu viens pārvēliens stundā. Apstākļu sakritības mani, tomēr iesvieda pavisam jaunā galaktikā, bez izpletņa, Kolumba stilā, liekot dienai iesākties ar neiepazītas pasaules atklāšanu visai sviedrējošā un sirdi plosošā veidā. Un nē, tā nebija ne gripa, ne saaukstēšanās.
Atklāti sakot, man nebija ne mazākās nojausmas uz ko esmu parakstījusies, iespējams, ka pieņēmu šo izaicinājumu tikai tādēļ, ka biju tik ļoti miegaina, lai vispār neiedziļinātos uzaicinājuma tekstā, bet automātiskām darbībām nonāktu galamērķī un saprastu, ka atkāpšanās ceļa nav. Šis bija tas gadījums, kad arī nevajag meklēt šo ceļu, jo iesāktais maršruts mani ir aizvedis ļoti tālu no ierastā, kā saka "never look back".. Un šobrīd es tā arī daru, skatos uz priekšu ar taisnāku muguru un augstāk paceltu zodu, redzu un saprotu vairāk, izzinu sevi aizvien no jauna, gūstu baudījumu un gandarījumu, nespējot pat iedomāties ar ko to spētu aizvietot. Turpmākais stāsta risinājums gan ir par to, kā es līdz tam nonācu, lai sniegtu nelielu nostaļģisku atskaiti sev un iedvesmotu Tevi.
Tātad, beidzot nosaukšu šo paturēto intrigu vārdā- tā ir bikram joga. Šobrīd sev es to katru reizi varu saukt par kaut ko citu, atkarībā no "viļņa" uz kāda esmu konkrētajā dienā. Tā var būt cīņa, treniņš, izaicinājums, nodarbība, piedzīvojums, prieka terapija, relaksēšanās un daudz kas cits, iespējams, ka ikreiz kaut kas neatkārtojams, tādēļ ļoti īpašs, pat vārdos neaprakstāms.
Pavisam noteikti, tajā maģiskajā rītā, kad tiku ierauta šajā nezināmajā virpulī, tā bija cīņa. Ieejot nodarbību zālē valdīja patīkami mierīga noskaņa, maiga gaisma, absolūts klusums, harmoniski cilvēki, kas gatavojās nodarbībai praktizējot pareizu elpošanu, vai veidoja dialogu ar sevi koncentrējot skatienu pretī spogulim. Likās, ka esmu iepeldējusi miera ostā, atrodos uz kādas salas, kur nevienam tas nav darba dienas rīts, bet gan bezproblēmu un bezpienākumu būšana ar sevi. Protams, klimats telpā līdzinājās tropiskajam mežam, temperatūra 40.6 grādi. Tas vien liecināja, ka drīz būtu jātuvojās vētrai.
Mana priekšnojauta izrādijās pareiza. Atvērās durvis, pa kurām ienāca nodarbības vadītājs, piepeši ieslēdzās spilgta gaisma, visi sarosijās, izmainot pozīciju no relaksētās gulēšanas uz kaujiniecisku stāvus pozu paklājiņam pa vidu. Priekšā bija 26 hatha jogas pozas un divi elpošanas vingrinājumi, kas kopumā tiek izpildīts 90 minūšu ilgā laikā. Laiks bija doties cīņā, atlika tikai apbruņoties. Cīņā ar sevi, kur katrs ir nodrošināts tikai ar tik spēcīgiem ieročiem, cik ir katra paša "rokās". Lai uzvarētu šo "kauju" nav vajadzīgs nekas cits kā vien .. Patiesībā, es neteiktu, -kā vien- jo tās ir lietas, kas cauri katra dzīves ceļam ir vistiešākais "sarkanais paklājs", kas ja ir Tavā īpašumā, padara katru soli vieglu, graciozu un panākumus nesošu. Tā ir mērķtiecība, koncentrēšanās spējas, uzcītība, nepadošanās, motivācija, sniegšanās pēc izaugsmes. Ja kāds no šiem posmiem iztrūkst, tad šī noteikti ir tā vieta, kur to praktizēt un sajust pārmaiņas ārpusnodarbību dzīvē. Jo, nevar nepiekrist pasniedzējiem, kas to bieži atkārto nodarbībās - "Ja jūs padodieties šeit, tad jūs padosieties citās lietās." Nevienam nepatīk sevi pozicionēt kā vāju, vārgāku par citiem, tieši tādēļ burvīgs ir apvienojums starp jau ilgi, ne tik ilgi un pirmo dienu jogu praktizējošiem cilvēkiem vienā nodarbībā. Tie, kas to dara jau labu laiku sniedz piemēru, kā precīzāk izpildīt katru pozu un neapzināti liek arī iesācējiem izdarīt vairāk, kā katrs pirmo reizi atnākušais būtu vērtējis savas spējas.
Pirmā elpošanas vingrinājuma laikā zāle kļuva par vienotas enerģijas lauku, ko veidoja katra individuālā būtība, gaiss sāka virmot un piesātinājās ar grupas garu, no kā ir ļoti atkarīga nodarbības produktivitāte. Katrs nākamais vingrinājums sagatavo turpmākajam. Karstumā muskuļiem kļūstot elastīgākiem, jau pirmajā reizē nākās pārsteigt sevi ar vēl neatklātām spējām, tieši tādēļ, katrreiz var baudīt panākumu garšu, katrreiz var sajust kādu jaunu muskuli pastiepjoties, izprast kādu detaļu, kā precīzāk izpildīt pozu. Kādam 90 gadus vecam, bikram jogu praktizējošam vīram tika jautāts- kādēļ viņš to joprojām dara? Uz ko viņš atbildēja- "Tādēļ, ka es joprojām jūtu progresu."
Nodarbība pat vēl nebija pusceļā, kad, nenoliegšu, bija grūti. Kājas sasprindzinoties trīcēja, sirds neprātīgi sitās, šķita, ka jātverās pēc atelpas, ka jāmūk ārā no zāles, bet tā mērķtiecība, kas valdīja kopējā atmosfērā neļāva atkāpties un, patiesībā, grūtāk būtu sadzīvot ar apziņu, ka esmu "izstājusies" nekā kaut ko neizdarījusi perfekti. Vēlāk pasniedzēja Naomi bieži vien atkārtoja- " Ja jums šķiet, ka kaut ko izdarīt ir viegli, tad jūs dariet nepareizi." Arī šie ir viedi vārdi, kas precīzi raksturo bikram jogas būtību- nepārtrauktu ceļu uz izaugsmi, kad vienmēr var vairāk, labāk, pastiepties dziļāk, vai augstāk. Cilvēka anatomiskā uzbūve, patiesībā ir tik pakļāvīga pārmaiņām, lai mēs katrs spētu darīt brīnumus, pozitīvi ietekmējot savu veselību, bez jebkādām traumatiskām sekām. Tieši otrādi- novēršot jau esošās.
Nodarbības izskaņā "ūdens atkal kļuva rāms", guļus pozā, gaismai izdziestot un sākot skanēt mūzikai, prieks lēnām sāka iemājot katrā ķermeņa šūniņā. Tā lieliskā sajūta, kad šķiet, ka prātam ir iedota brīvstunda, Tu nedomā par neko, vien dabīgi, harmoniski elpo un jūties kā pasaules iekarotājs kalna virsotnē. Pilnīga brīvība un prāta skaidrība. Uzvara! Visbeidzot uz pieres tiek piespiests ledusauksts dvielītis, kas sniedz tik pelnīto veldzi un paceļ septītajās debesīs.
Diena ir iesākusies P E R F E K T I !
Un tā, jau kādu laiku, bikram joga ir mana ikdiena, mani neskaitāmie ieguvumi, kur prieks ir pieaugošs lielums. Kad skolas laikā es biju viens no visu laiku nesportiskākajiem cilvēkiem, es biju pārliecināta, ka treniņiem manā dzīvē nebūs vietas vispār, bet šobrīd ar vislielāko entuziasmu es būtu gatava kļūt par jogas treneri, jo šajās sajūtās ir jādalās ar visiem, jāļauj ikvienam saņemt šo vēstuli ar tekstu, cik laimīgs, veiksmīgs, spēcīgs Tu esi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru