Vismaz duci reizes pagāju Tev garām, reizēm pasveicināju, vai pamāju ar galvu. Citreiz mēs pārmijām dažas formālas frāzes, bet gadījās arī, ka Tavi vārdi bija līdzīgi manām domām un tad mēs noslīkām mazā sarunā. Iznirām no tās, pasmēlām pa elpas malkam un turpinājām katrs savus soļus. Parasti tie bija vēli vakari un saviesīgi pasākumi, kuros atpazinām viens otra degungalu apkārtējā burzmā un kņadā. Pa kādai vīna vai ruma glāzei līdzsvaram rokā.. Tāds standarts, kuru apiet ir grūti. Vispār jau necentāmies apiet šos vieglās dzīves likumus, jo ierastais maršruts bija pazīstams un visnotaļ iestaigāts. Vienīgi galva mēdza sāpēt no rītiem, no tā, kas izlakts, izteikts vai izdarīts, arī pulkstenis, jokaini, bet rādīja pusdienlaiku, kad mēs tikai sākām dienu. Vajadzēja noskurināties un nomest iepriekšējās dienas ādu, lai uzvilktu jaunu. Biezāku.
Es runāju par sevi, bet zinu, ka Tev bija tieši tā pat. Tieši tādēļ mēs vienmēr pagājām viens otram garām. Turpinājām maldīties pa piedrūzmētām terasēm un piekūpinātiem pagrabiem, pa neprātu, bet patiesībā, meklējām cerības staru, šajā bezgalīgajā tumsā, kas cik ļoti vilināja, tik ļoti arī rieba. Mēs, pavisam noteikti, nebijām viens otra "pazudušo lietu" sarakstā. Kādēļ gan meklēt to, kas ir tāds pats, kāds jau esi sev? Tādu skādi mums, kā grēciniekiem, pat Dievs nenovēlēja- satikties un saieties, lai dubultotu purvā stigšanas apgriezienus.
Patiesībā, sākumā tas bija baigais joks... Tā reize, kad viņam iedevu paglabāt savu sirdi. Ziniet, tas vairāk bija tā intuitīvi. Man tā gribējās un es tā izdarīju. Kā ballītes kulminācijā, bez pamatojuma un paskaidrojumiem iztriekt vēl vienu B52.. Viss kapitāli sagriežas. Tā bija arī toreiz. Tikai par citu tēmu.
Tas mirklis, kad apliku viņam savu kaklarotu ar sirds kulonu, šķiet, ka ir palicis iesaldēts kādā īpašā apziņas rūmītē. Viņš bija tik pārsteigts, tik neizpratnē.. Tik.. Tik.. Es, laikam, pat sabijos, kad ieraudzīju cilvēcīgās, iepriekš neredzētās emocijas pretimstāvošajā sejā. Viņš saskatīja vairāk, nekā bija domāts. Bet man patika ideja. Ka viņš spēj ieraudzīt! Mums palika garšīga saruna par kopīgām vakariņām un neziņa par to, kas tikko noticis un vai šis stāsts paliks kā mistērija, vai tomēr šķetināsies tālāk.
Laiks negaidīja, pārsteigums piezemējās un uzsūcās, mēs turpinājām katrs savas gaitas. Mēs bijām atstājuši "to" mirkli kā izrāvumu no kopējā dzīves konteksta un palikuši zem spilvena atpūsties.. Vai nosmakt.
Bet kā izrādās, viņš, laikam, bija ne tikai bruņinieks, kas spējīgs ko glabāt un sargāt, bet arī mazliet ārsts. Ar viņa iniciatīvu mirkli izdevās reanimēt un pēc apmēram pus gada mēs satikāmies.
Dienas un nedēļas, šķiet, bija kaut ko mainījušas, runājot par to cik sen nav iziets sabiedriskās viesuļvētrās, varēja noprast, ka mūsu prioritātes ir mainījušās. Domājams, ka tas arī bija iemesls, kādēļ beidzot bija situsi "mūsu" stunda. Pats komiskākais šajā visā bija tas, ka devāmies tieši uz alkohola, skaļas mūzikas un tautas pieblīvētu vietiņu, lai "pasēdētu" . Vakars tika vadīts ar tādām top frāzēm kā: "Ko Tu teici?", "Ko lūdzu?", "Kas?". Diezgan nogurdinoši, vairākas stundas bijām mēģinājuši komunicēt dārdošu, remiksētu hītu fonā, izvairoties no lidojošiem objektiem, tajā skaitā, "laimīgo stundu" vareni izbaudījušām meitenēm. Taču, jo vairāk mēs runājām, jo vairāk es sapratu, kā mani pieņēmumi un iespaidi mainījās. Tie kļuva... pievilcīgāki! Mēs dalījāmies personiskos stāstos un pat mazos noslēpumos, kas bija neierasti, noķert drošības un uzticības sajūtu tik ātri. Tik pat ātri mēs vienojāmies par kopīgu vēlmi pamest šo ballītes garu ieskauto iestādi, kurā jau tā, pietiekoši ilgi bijām jutušies neiederīgi.
***
Kaut kas nelietīgi provocēja man atvērt acis. Šķiet, ka vakar tika izrunāts ne vien viss, kas uz sirds, bet arī pudele ruma.. Sajūta kā īstam pirātam, šķiet, ka kājas no koka un atvērt varu tikai vienu aci. Lūkojoties caur sašaurināto redzes loku beidzot saprotu, kas mani pamodinājis. Pār manu kaklu slīd samtainas rozes ziedlapiņas pieskāriens.. -"Labrīt, Gerdučī! Es sāku domāt, ka man vajadzētu radīt naktskreklu kolekciju. Tev tik lieliski izskatās mans sarkanais sporta krekls, nevarēju Tevi nepamodināt, lai to pateiktu!" Neko neatbildot es pārlaidu skatienu istabai, tam, kas man mugurā un visbeidzot tas apstājās pie naktsgaldiņa, uz kura stāvēja vāze ar baltām sīkziedu rozītēm. "Ak, jā! Tās ir Tev.. Vakar, visā steigā, atstāju mājās ziedus, kurus biju plānojis Tev uzdāvināt. Man jau likās, ka tie tā arī paliks.. Bet redz, šī diena mani lutina un sniedz iespēju redzēt, kā pasmaidi!" Es izcili iztēlojos, kā līdzinos pēc tikko, no alas izlīduša surikāta. Nevarēju vēl saprast, vai smaidu dēļ šīs vizualizācijas, vai dēļ rozēm un komplimentiem. Viss kopā mani bija kārtīgi apstulbinājis. Slīdot ārā no gultas, kaut ko nomurmināju, ka pateicos un cik skaisti, un kur būtu dvielis, ko varu paņemt un aizslīdēju uz vannasistabas pusi.
Stāvot dušā, zem vēsas ūdens plūsmas, prātoju, vai viņš, gadījumā, vakar, uz tikšanos, nav atsūtījis savu dvīņubrāli.. Nu nevar būt, ka tādam vīrietim iepriekš esmu tik daudzas reizes vienaldzīgi pagājusi garām! Nebeidzu sev atgādināt vienu no sieviešu pamatlikumiem - "tikai nesapriecājies"! Kad biju sevi atgriezusi "darba kārtībā", aiz vannasistabas durvīm vēlreiz dziļi ievilku elpu. Mazums, atvēršu durvis, bet tur viņš, uz ģitāras spēlē un dzied "Kur tu teci gailīti".
"Kārojas pēc svaigi spiestas apelsīnu sulas un pankūkām! Ko saki?!" Piekritu piedāvājumam, taču piebildu, ka jūtos neērti kaut kur doties brokastot ballītes outfitā. "Hmm.. Kamēr Tu mājās pārģērbsies, pienāks vakariņu laiks, tādēļ varbūt darām tā- es uzģērbšu ko tādu, lai arī izskatītos, kā pa taisno no ballītes, ok?" Sasmējos un atbildēju viņam, lai mēģina. Pēc dažām minūtēm viņš iznāca viesistabā viscaur tērpies melnā, gaisā novirmoja patīkami svaigs parfīms. Es savā little black dress un viņš, savā miesassarga brīvdienu komplektiņā, kopā izskatījāmies kā no kādas gangsteru filmas.
Viņa izvēlētā brokastu vieta bija ideāla, šķita, ka manu perfekto brokastu scenārijs ir kā noskanēts. Ērti dīvāni ar spilvenu kalniem, svaigi ziedi it visur, smaržo pēc tikko maltas kafijas un smalkmaizītēm, fonā skan Café del Mar, plašajos logos rotaļājas pavasarīga saule un mēs baudām viens otra sabiedrību, daudz smejoties un skatoties viens otram acīs.
Un tā nu tas sākās...
Pēc pēdējās pieredzes klubus gan vairs gan neapmeklējām, ik pa reizei gan sasmējāmies, atceroties kādu fragmentu no atkalredzēšanās vakara. Mēs bijām aizrāvušies ar jaunu vietu atklāšanu viens otram un katrs pats sev. Jūrmalā burbuļojām džakuzi, braucām uz Kalnciema ielas tirdziņu pēc lauku labumiem un pēcāk kopīgi gatavojām vakariņas, pastaigājāmies Mežaparkā un skaitījām laternu stabus krastmalā, kinoteātrī izvēlējāmies sēdvietas tikai pēdējās rindās, līdz ar ko, mājās, filmas varējām skatīties otrreiz. Pa reizei mēs uzorganizējām draugu vakarus. Viens no tādiem bija īpaši jauks un jautrs. Katram viesim bija dots uzdevums, līdzi paņemt vīnu un tam piestāvošu uzkodu, labākais visā bija tas, ka katram par savu izvēlēto vīnu bija jāpastāsta, kādēļ šāda izvēle, no kurienes tas nācis, kādas šķirnes vīnogas un tā tālāk. Protams, ka šie stāsti bija improvizēti un izdomāti. Šķiet, ka jautrāk nesanāktu pat Comedy Club'am, kā bija mums! Es zināju, kur var tikt pie visgardākā kakao pilsētā, bet viņš, uz kuras mājas jumta tikt Vecrīgā. Mēs dzērām kakao no kartona krūzītēm un skatījāmies uz vecpilsētas kņadu no augšas, kā noriet saule, lido putni virs mūsu galvām un aizvien turpinājām sajūsmināties par visu un iepazīt viens otru.
Kādā rītā, pamostoties, viņa nebija blakus, kad jau grasījos iet uz viesistabu meklējumos, pamanīju, ka arī manas drēbes ir izgaisušas. "Labrīīīīīīīt! Ne tikai Tu esi brīnišķīga, tāda ir arī Tava laika izjūta! Tu esi tieši laikā uz omleti!", viņš teica, šiverējoties pa virtuvi, šķīvju šķindoņas pavadījumā. Kad jautāju par savām drēbēm, viņš atbildēja: "Atvaino, es atļāvos Tavas drēbes atnest uz šejieni, nevēlējos sev liegt šo skaisto ainu, kā kaila atnāc man iedot rīta skūpstu! Un tā omlete.. Nu, es centos to skūpstu nopelnīt!" Viņa spējas likt man smaidīt bija maģiskas un mēs kopā starojām, izgaismojot arī apmākušās dienas. Kādā citā, tās nedēļās vakarā man pienāca ziņa- "Tev tikai jāpaņem savas smalkās princešu kurpītes, ar tiem spicajiem papēdīšiem, 20:00 tiekamies pie manis." Izklausījās maksimāli mistiski un man galvu grieza otrādi tik dažādās domas par to, ko viņš vakarā ir ieplānojis. Šķita, ka tonis, kādā rakstīta īsziņa ir mīlīgs un neko traku nesola.. "Kas gan traks, tas vispār varētu būt, man līdzi jāpaņem tikai kurpes! Viņš nerakstīja, ka līdzi jāpaņem lauznis, cirvis, grābeklis vai kāds cits, ar nepatīkamiem darbiem saistīts priekšmets", es domās sevi mierināju. Cepumu sev iedevu par visoriģinālāko ideju, pieļaujot iespēju, ka varbūt, viņš ir fetišists, viens no tiem, kuriem patīk ka kurpes papēdi..
Kamēr sevi baidīju ar kolorītām versijām, bija pienācis vakars un es jau biju ceļā uz mīklaino tikšanos ar kurpēm somā, protams. Klauvēju pie durvīm un šķita, ka mana sirds klauvē tieši tādā pat ritmā. Viņš atvēra durvis ar tik plašu žestu un laimīgu sejas izteiksmi, pietam, sasodīti labi izskatoties. Es, tobrīd, biju tērpusies vien savā uztraukumā, ikdienišķos svārkos un blūzē. "Tu izskaties noraizējusies, vai viss kārtībā!? Atvaino, ka neatbraucu Tev pakaļ! Šoreiz domāju, ka tā būs foršāk! Tu, noteikti, esi neizpratnē par manu mazo lūgumu paņemt kurpes.. Ha, ha.. Ceru, ka šī kārba Tev šo to darīs skaidrāku." Manās rokās iegūla paliela, bet viegla kaste, apsieta ar sarkanu satīna lentu. Piesardzīgi pieliku to pie auss- nē, netikšķ. Viņš sāka gardi smieties. "Nu, atver, taču, nebīsties! Mums nav daudz laika!", viņš mani mudināja. Atraisīju rūpīgi sasieto bantīti un noņēmu kārbas vāku, tad, ceriņkrāsas zīdpapīru. Manas cieši sakniebtās lūpas pārvērtās plašā smaidā. Skatienam pavērās vārdiem neaprakstāms skaistums, kas mani atstāja bez vārdiem. Melna, smalkām pērlītēm izšūta kleita ar sarkanām mežģīnēm un kārdinošāko šķēlumu pasaules vēsturē. Neteikdama ne vārda metos viņam ap kaklu, prieka pārņemta, tik apreibusi un piesarkusi. Mans mitrais, prieka asaru klātais vaigs piespiedās viņējam un manas lūpas vien klusi izdvesa- "Tu esi lielisks...". "Aši ej un uzģērb kleitu, pēc divdesmit minūtēm mums jābūt restorānā, pēc vakara treniņa esmu izsalcis kā vilks! Ā, un jā.. Tavas drēbes, tajā rītā, nācās nočiept šīs kleitas sakarā, veselas septiņas reizes mērīju, kā jau īstam latvietim piedienas ha, ha." Es dievināju viņa vienkāršību un atklātību.
Kleita derēja perfekti un izskatījās satriecoši, lai neteiktu vairāk. Viņa gaumes izjūta mani vienmēr bija fascinējusi. Ienākot restorānā, uz mirkli visu apmeklētāju skatieni pievērsās mums un šķiet, ka laiks uz dažām sekundēm sastinga. Mēs saskatījāmies un sasmējāmies, jo tikai abi, bez vārdiem sapratām, ko nupat esam padomājuši. Šis bija vēl viens neaizmirstams un īpašs vakars. Īpaši, protams, arī bija tie, kad mēs zvilnējām dīvānā, zem vilnas pleda, skatījāmies filmas, ēdām saldējumu no visa lielā trauka un skūpstījāmies vēsām zemeņu lūpām. Īpašs bija ikviens vakars. Arī tie, kad nesatikāmies, jo tad sildīja domas par kopā piedzīvoto un kalti plāni nākamajām tikšanām. Dažreiz arī der pailgoties, jo tikai tad var patiesi saprast, cik jauki ir atkal redzēties.
***
Kaut kas nelietīgi provocēja man atvērt acis. Ausīs arvien skaļāk sāka griezties pazīstama melodija. Roka automātiski sāka taustīties pa vēso palagu, pēkšņi sataustot pazīstamas formas. Ar piepūli atvēru acis. Ja blakus būtu bijusi ūdens glāze, mans viedtālrunis, ar visu savu riebīgo modinātāju, būtu apmetis salto un ieniris tajā! "Sasodīts, vienmēr jāmostas tad, kad sākas visskaistākais sapnis!"
